Nirnberga un Drēzdene
Nirnbergā mēs ieradāmies vēlu, apmetāmies smieklīgā viesnīcā. Par smieklīgu šo viesnīcu saucu vairāku iemeslu dēļ:
1)Iekšpusē tā bija izlīmēta ar senām padomju tapetēm, skapīši tajā juka ārā, bet televizors rādīja tikai ceturtdaļu bildes - pārējais spīdēja violeti. Varbūt tas nemaz nebija šajā viesnīcā, bet gan iepriekšējā, bet šādos stāstos taču svarīgākais nav uzticamība, bet gan interesantums, vai ne tā?
2)Tā atradās tieši vecpilsētā, tātad burtiski mājā, kas ir reizes desmit vecāka par mani.
3)Toties, tiklīdz izej no viesnīcas ārā - nokļūsti pa tiešo seksa preču veikalu ielā. Seksa preču veikalus es jums nerādīšu, jo no ārpuses tajos nekā īpaši interesanta nav, bet iekšā mēs negājām. Gids stāstīja, ka agrāk te esot bijusi sarkano lukturu iela, bet vēlāk varasiestādes to pārcēlušas nedaudz tālāk no vecpilsētas.
Bildēts ar superziepjutrauku IXUS 40, pat brīnos, ka kaut kas sanācis, ņemot vērā, ka tam nav manuālas slēdža ātruma regulēšanas.
Interesanti, ka gids mums pajautāja, vai mēs negribam pastaigāties pa nakts Nirnbergu, jo no rīta mums tam nebūs laika. Tauta savu entuziasmu izrādīja diezgan kūtri, bet, kad gids izgāja ārā, viņu gaidīja vairāk nekā puse autobusa. Gidu, starp citu, sauca Artis, kas tiem, kuri zina buržuāziskās valodas, izklausās simboliski. Latviešu valodas vokatīvā tas būs "Arti", kas izklausās vēl jautrāk.
Vecpilsētā naktī visas ēkas ir izgaismotas, taču jau pulksten vienpadsmitos uz ielas maz kāds bija. Turklāt kaut ko tādu mēs novērojām gandrīz jebkurā pilsētā. Garlaicīga dzīve tiem birģeriem, laikam.
Šeit vajag paberzēt gredzentiņu uz laimi. Te, starp citu, pa labi bildē ir cilvēks ar trim augstākajām izglītībām, turklāt mācījās viņš it kā nevis aiz iegribas, bet pēc nepieciešamības. Vispār viņu sauc Reinards un viņš ir latvietis, bet krieviski runā droši vien labāk nekā es, tāds neveikls runātājs :-) Viņa vectēvs, starp citu, Sarkanās armijas rindās aizgāja līdz Berlīnei. Visiem šprotu pretiniekiem dažreiz derētu padomāt, ka dzīve ir daudz sarežģītāka par viņu nožēlojamajām fantāzijām.
Vispār nakts Nirnberga - tas ir skaisti, var uzkāpt cietoksnī, uz tilta stāv pati īstākā nāve, un viņai pat izdevās mani nobaidīt, lai gan kopumā es no tās nekad neesmu īpaši baidījies.
Nezinu, vai man vajadzētu rādīt šo nesaprotamo foto, bet tekstu taču kaut kā vajag atšķaidīt, turklāt tas vēl ir bildēts no pils mūra. Uguņu maz - guļ tie birģeri.
Starp citu, atcerējos, ka vēl pirmajā viesnīcā Saša mani pierunāja pajautāt, vai tur ir biljards. Es, kā naivs provinciālis, izmantoju vārdu Pool, uz ko simpātiska meitene portjē lomā reaģēja ar paplašinātām zīlītēm un apmulsušu: "Šī ir 3 zvaigžņu viesnīca, šeit nav Pool". Tikai pēc piecām minūtēm man pieleca, ka viņa bija domājusi baseinu.
Žurka nesteidzīgi vakariņo ar to, kas palicis pāri no tūristiem. Pareizāk sakot, no tūristu maltītes.
Pēc Nirnbergas mēs nokļuvām Drēzdenē. Tur atrodas mēroga ziņā ārkārtīgi nopietna mākslas galerija, kas izvietojusies pils Zwinger spārnā un tiek dēvēta par Old Masters Picture Gallery. Tās kolekcijā ir Rafaela, Ticiāna, Rembranta, Rubensa un citu dižgaru oriģināli. Es no tā pilnīgi neko nesaprotu un neinteresējos, bet, kad tu redzi savā priekšā kaut ko, kas visai pasaulei iemieso varenību un skaistumu, tu gribot negribot iespaidojies.
Tā nav pils, bet gan katoļu katedrāle Hofkirche, ko uzcēla karalis Augusts stingri protestantiskajā Drēzdenē. Uzcēla tāpēc, ka gribēja kļūt par Polijas karali, bet protestantam ceļš uz troni bija liegts. Katedrāle ir viena no slavenākajām Eiropā.
Muzejā man iepatikās tikai dažas gleznas, un, ja neaizmirsīšu, centīšos tās atrast virtuālajā Second Life, kur atrodas precīza muzeja pārstāvniecība ar visiem darbiem. Vienlaikus novērtēšu, cik ļoti virtualitāte pavirzījusies uz priekšu realitātes kopēšanā. Interesanti, ka Drēzdenē mākslas muzeju ir veseli 11 gabali, un tajos glabājas mēroga ziņā milzīgs kultūras mantojums.
Dāvinātai Kristīnei zobos neskatās.
Un lūk arī Drēzdenei daudz piemērotāka luterāņu baznīca, kur mēs pat bijām iekšā. Tā tika iznīcināta Otrā pasaules kara laikā un atjaunota 2005. gadā. Kad par kaut ko tādu aizdomājies, domas par mūsu civilizācijas kropļojumiem nedaudz norimst. Lai kā tur arī būtu, ja cilvēki ir spējīgi ar rūpību un mīlestību atjaunot zaudēto, un pat izmantot ķieģeļus no vecās ēkas, vēl nekas nav zaudēts. Kādā ziņā šī ēka ir viltots pakaļdarinājums senatnei, bet kādā citā - arī atjaunošanās jaunā attīstības posmā. Tas viss ir dziļi simboliski.
Lūk, jums salīdzinājumam vēl viena ēka. Jūs gan jau smiesieties, bet tā nav mošeja, lai gan tas harmonētu ar jau esošajām katoļu un protestantu katedrālēm.
Šis ir vēl jautrāk. Ēka attēlā augstāk - cigarešu fabrika. Dažreiz arhitekti atraujas pēc pilnas programmas, un viņiem netraucē garlaicīgi "klasikas piekritēji", kurus mēs saucam par stulbiem nūģiem.
Atvainojiet par rakursu. Te es jums atzīšos intīmā lietā - man patīk tievas meitenes. Laikam tāpēc, ka pats esmu resns.
Kārtējā pils. Spēka vairs nav skatīties, kas tajā mājiņā dzīvo vai dzīvoja.
Šī jau ir jaunceltne, man šķiet.
Interesanti, ka Drēzdenē laikapstākļi uzlabojās un mēs staigājām maiciņās, nevis biezās jakās.
Nobeigumā teikšu, ka katru dienu ceļojumā mēs redzējām vismaz vienu brīnumu. Tādā pilnīgi sadzīviskā nozīmē brīnumu, nevis mistiskā. Tāpēc kopumā viss izvērtās lieliski. Bet mani beidz nost nepieciešamība pavadīt pusi laika autobusā, jo, lai gan man tajā nepaliek slikti, no tā es izkāpju piekusis. Nākamreiz pacentīšos izmantot civilizētāku transportu zemo cenu aviokompāniju Ryanair vai EasyJet izskatā.
Jebkurā gadījumā, kompānijas Impro Ceļojumi, kura to visu organizēja, anketā dažādos punktos es ieliku 8/10, 9/10. Par to man uzklupa mamma un tante, kuras savā dzīvē ar tādiem skaistumiem nav izlutinātas. Bet es taču biju Norvēģijā, un vēl ilgi neredzēšu skaistumu, kas spēs pārspēt neticamo Norvēģijas dabas varenību.